Stāsts par namu Strēlnieku ielā 13

1995. vai 1996. gadā (precīzi neatceros), kad nama iedzīvotāji nolēma privatizēt savus dzīvokļus, viņi uzzināja, ka bijušo īpašnieku mantinieki ir iesnieguši dokumentus par atsavinātā namīpašuma atdošanu. Uz šo namu pretendēja vienas īpašnieces vīra māsas dēls un citas īpašnieces meita, kura dzīvo ASV.

Dažu gadu laikā starp pretendentiem bija turpinājusies tiesas prāva, bet pa to laiku iedzīvotāji arhīvā pārbaudīja, vai šie mantinieki ir īsti, ko pēc idejas būtu jāveic valsts iestādēm. Nestāstīšu par to, kādi „liecinieki” bija devuši liecības. Nama iedzīvotāji mēģināja arī piedalīties tiesas procesā, bet saņēma atteikumu, ka viņi nav viena no šīs lietas pusēm.

Neskatoties uz to, ka pēc arhīva datiem, viena no iepriekšējām namīpašniecēm, būdama tikai 1/11 nama daļas īpašniece, pirms kara bija pārdevusi šo daļu otrajai īpašniecei, tādā veidā zaudējot visas īpašuma tiesības, tieši viņas mantiniekiem 2004. gadā arī tika atdots namīpašums, turklāt pilnībā.

Ļoti drīz mantinieki saņemto īpašumu pārdeva, bet pēc gada nams tika pārdots atkārtoti. Un te cilvēkus sāka „presēt” jaunā namīpašnieka „veltnis”, jo viņš bija vēlējies pēc iespējas ātrāk pārdot no iedzīvotājiem atbrīvoto namu. Uzreiz pēc nama nopirkšanas viņš bija pārtraucis karstā ūdens padevi, 2005. gada ziemā atslēdzis apkuri, attiecīgi, bija aizsalušas un pārsprāgušas caurules, nams palika arī bez aukstā ūdens.

Namīpašnieks uzsāka nama kapitālo remontu, neskatoties uz to, ka daudzos dzīvokļos vēl dzīvoja cilvēki. Šādos apstākļos – bez ūdens, kanalizācijas, apkures, pastāvīgajā netīrībā un troksnī remonta dēļ, cilvēki bija nodzīvojuši divus gadus. Ūdeni nesa balonos no kaimiņu namiem, tie, kam bija saglabājušās krāsnis, tās kurināja, turklāt šķūnīšu trūkuma dēļ, malku un ogles glabāja tieši dzīvokļos. Bet arī pēc remonta komunālie pakalpojumi netika atjaunoti. Vēl jo vairāk, pēc pāris gadiem palikušajām ģimenēm, kuras nebija spējīgas ņemt kredītu cita mājokļa iegādei un bija spiestas turpināt dzīvot savos dzīvokļos, atslēdza arī elektrību. Tādā stāvoklī cilvēki atrodas jau 9 (!!) gadus. Pat vinnētā tiesa, saskaņā ar kuras lēmumu namīpašniekam bija pienākums atjaunot komunālos pakalpojumus, neko nebija devusi. Namīpašnieks aizbrauca uz Spāniju un negrasās izpildīt tiesas lēmumu.